Cilvēks bija saniknots un skaļi izlamājās. Viņš bija cerējis ap sešiem būt nometnē biedru vidū, bet tagad aiz­kavēsies par stundu, jo būs jākur uguns un jāžāvē apavi. Tādā aukstumā tas bija jādara gribot negribot — lai nu ko, bet to viņš zināja; viņš pagriezās pret krastu un uzrāpās tajā. Krūmos starp mazām eglītēm pali bija atstājuši labu labo kurināmo — galvenokārt žagarus un sprunguļus, kā arī daudz sausu zaru un izžuvušas pērnā gada zāles. To visu viņš salika apakšā, citādi, vēl īsti neiedegusies, uguns apdzistu zem tās izkusušajā sniegā. Viņš izņēma no kabatas bērza tāss plēksnīti un pielika tai sērkociņu. Plēksnīte aizdegās ātrāk par papīru. No­licis to uz resnajiem zariem, viņš meta ugunī sausās zāles kušķus un sīkus, sausus zariņus.

Cilvēks strādāja lēni un rūpīgi, skaidri apzinādamies draudošās briesmas. Ugunskuram iedegoties, viņš maz pa­mazām meklēja aizvien resnākus zarus. Viņš tupēja sniegā, rāva zarus laukā no krūmiem un lika ugunī. Viņš zināja, ka tagad nedrīkst izlaist uguni. Ja termometrs rāda septiņdesmit piecus grādus zem nulles un cilvēkam ir slapjas kājas, tad viņam jāsakur uguns bez aizķerša­nās. Ja kājas ir sausas un uguni sakurt neizdodas, viņš var noskriet pusjūdzi, un asinis atkal sāks ritēt. Turpretī, ja kājas ir slapjas un pārvēršas par ledus gabaliem, skrie­not nav iespējams atjaunot asinsriti, kad termometrs rāda septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Lai cik ātri viņš skries, kājas sals vēl vairāk.