To visu cilvēks zināja. Večuks no Sēra strauta bija viņam to pastāstījis rudenī, un tagad viņš saprata, cik vērtīgs bijis šis padoms. Viņš vairs nemaz nejuta kājas. Lai sakurtu uguni, viņam bija vajadzējis novilkt dūraiņus, un pirksti uzreiz bija pārakmeņojušies. Ejot ar četru jūdžu ātrumu stundā, sirds piegādāja asinis gan viņa ādai, gan visiem locekļiem. Bet, līdzko viņš apstājās, asins piegāde izbeidzās. Aukstums metās virsū zemeslodes neaizsargātajai vietai, un cilvēks, atrazdamies šajā neaizsargātajā vietā, dabūja izjust visu šā trieciena spēku. Asinis viņa dzīslās atkāpās tā priekšā. Asinis bija dzīvas, tāpat kā suns, un, tāpat kā suns, tās gribēja kaut kur nobēgt un paslēpties no briesmīgā aukstuma. Kamēr cilvēks gāja ar četru jūdžu ātrumu stundā, viņš gribot negribot sūk- nēja asinis uz rokām un kājām, bet tagad tās plūda atpakaļ un ierāvās ķermeņa slēptuvēs. Locekļi pirmie manīja asiņu trūkumu. Slapjās kājas sala aizvien nežēlīgāk, kailas rokas stinga aizvien ātrāk, kaut gan tās vēl varēja pakustināt. Deguns un vaigi jau kļuva nejūtīgi, un visu ķermeni, ko vairs neapsildīja asinis, sāka kratīt drebuļi. '