Tomēr cilvēks jutās glābts. Kāju pirksti, deguns un vaigi būs tikai apsaluši, jo ugunskurs sāka spēcīgi degt. Viņš svieda tajā zarus pirksta resnumā. Pēc kāda brīža varēs pielikt klāt zarus apakšdelma resnumā, un tad viņš novilks slapjos apavus un, kamēr tie žūs, sildīs kailās kājas pie uguns, vispirms, protams, noberzējis tās ar sniegu. Ugunskurs dega labi. Cilvēks jutās drošs. Viņš atcerējās pie Sēra strauta dzīvojošā večuka padomu un pasmaidīja. Večuks pavisam nopietni bija apgalvojis, ka Klondaikā cilvēks nedrīkst doties ceļā viens, ja sals ir vairāk nekā piecdesmit grādu zem nulles. Un kas izrā­dījās? Viņš bija ielūzis, viņš bija viens un tomēr ticis cauri sveikā. «Daži no šiem večiem reizēm ir bailīgi kā sievišķi,» viņš nodomāja. «Nevajag tikai zaudēt galvu, un viss būs kārtībā. īsts vīrietis var ceļot arī viens pats.» Tomēr viņš brīnījās, cik ātri sāk salt vaigi un deguns. Un viņš nekad nebija iedomājies, ka rokas kļūst nedzī­vas gluži nemanot. Rokas bija nedzīvas, jo cilvēks ar pū­lēm varēja noturēt tajās zarus, un viņam šķita, ka tās ir kaut kur tālu no viņa un nepieder pie viņa ķermeņa. Kad viņš satvēra zaru, viņam bija jāpaskatās un jāpārliecinās, vai tas ir viņam rokā vai nav. Sakari starp viņu un viņa pirkstu galiem bija pārtraukti.