Taču tas viss neko nenozīmēja. Svirkstēdams un sprakšķēdams dega ugunskurs, un katra dejojošā liesmu mēlīte solīja dzīvību. Viņš sāka raisīt vaļā mokasīnus. Tos klāja ledus kārta, biezās vācu zeķes kā dzelzs maksts žņaudza ikrus, bet mokasīnu saites atgādināja ugunī savērpušos un samudžinājušos tērauda stienīšus. Paraustījis tos ar nejūtīgajiem pirkstiem, cilvēks atskārta, ka viņa pūles ir bezjēdzīgas, un izvilka nazi.
Taču nelaime notika ātrāk, nekā viņš paguva pārgriezt saites. Tā bija viņa vaina, pareizāk sakot, kļūda. Viņam nevajadzēja kurt uguni zem egles. To vajadzēja darīt atklātā vietā. Bet tā bija vieglāk raut žagarus laukā no krūmiem un mest taisni ugunī. Egle, zem kuras cilvēks bija sakūris uguni, izskatījās pēc baltas kaudzes. Vējš nebija pūtis nedēļām ilgi, un zari līka no sniega smaguma. Katru reizi, kad viņš izrāva žagaru no krūmiem, viņš satricināja koku — ppšam gandrīz nemanāmi, bet pietiekami stipri, lai notiktu nelaime. Viens no augstākajiem zariem nokratīja savu sniega nastu. Tā nokrita uz zemākajiem zariem, atbrīvojot no nastas arī tos. Tā tas turpinājās, kamēr viss koks bija nopurinājis sniegu. Sī lavīna negaidot uzgāzās virsū cilvēkam un ugunskuram, un uguns nodzisa. Tur, kur bija sprikšķējušas liesmas, tagad bija redzama tikko nobirusi sajaukta sniega kārta.
Cilvēks jutās satriekts.