It kā viņš būtu noklausījies savu nāves spriedumu. Brīdi viņš sēdēja un blenza uz to vietu, kur bija dedzis ugunskurs. Tad viņš kļuva pavisam mierīgs. Varbūt večukam pie Sēra strauta patiešām bijusi taisnība. Ja būtu ceļa biedrs, viņam tagad nedraudētu briesmas. Ceļa biedrs sakurtu uguni. Neko darīt, būs vēl­reiz pašam jāķeras pie darba, un šoreiz kļūdīties nedrīk­stēs. Pat ja izdosies sakurt uguni, viņam droši vien būs jāzaudē daži kāju pirksti. Kājas, jādomā, ir krietni ap­saldētas, un paies krietns laiks, kamēr sakurs jaunu ugunskuru.

Tā domāja cilvēks, taču viņš nesēdēja, rokas klēpi sa­licis, un neļāvās šīm domām. Visu laiku, kamēr tās jau­cās viņam pa galvu, viņš cītīgi strādāja. Viņš lika jaunu pamatu ugunskuram — šoreiz atklātā vietā, kur neviens nodevīgs koks nevarēja to apdzēst. Pēc tam viņš vāca kopā palu sanesto kūlu un žagariņus. Viņš nespēja sa­liekt pirkstus, lai izrautu atsevišķus zariņus, tāpēc grāba tos riekšavām. Tā viņš savāca daudz praulu un zaļās sū­nas kumšķu, kas ugunskuram nederēja, taču citas izejas nebija. Viņš strādāja secīgi un pārdomāti, pat salasīja veselu klēpi resnu zaru, lai būtu kurināmais vēlāk, kad uguns būs iedegusies. Suns visu laiku sēdēja un vēroja cilvēku, un tā skatienā jautās skumjas, jo dzīvnieks gai­dīja, ka cilvēks dos tam uguni, bet uguns kā nebija, tā nebija.