Sagatavojis kurināmo, cilvēks iebāza roku kabatā, lai izņemtu otru bērza tāss plēksni. Viņš zināja, ka tāss ir kabatā, un, kaut gan nevarēja to sajust, dzirdēja tāsi čaukstam gar pirkstiem. Lai kā viņš pūlējās, tāsi satvert neizdevās. Un visu laiku,viņu mocīja doma, ka ar katru brīdi kājas kļūst stingākas. Sī doma dzina cilvēku izmisumā, taču viņš saņēmās un pārvarēja bailes. Viņš ar zobiem uzstīvēja dūraiņus un sāka vēzēt rokas, no visa spēka sizdams tās pret gurniem. To darīdams, viņš sākumā sēdēja, tad piecēlās kājās; suns pa to laiku sēdēja sniegā, ar savu vilka asti apvijis priekškājas, lai būtu siltāk, un, smailās vilka ausis saslējis, vēroja cilvēku. Un cilvēks, vicinādams rokas un slātēdams ar plaukstām pa gurniem, juta, ka viņā uzbango naids pret dzīvnieku, kas bija siltumā un drošībā savā dabas dotajā ietērpā.
Pēc kāda laika viņš manīja pirmās attālās pazīmes, kas liecināja, ka pirksti atgūst jutīgumu. Vājie kniebieni kļuva aizvien stiprāki, līdz izvērtās par svelošām, neciešamām sāpēm, kuras viņu tomēr iepriecināja. Viņš norāva labās rokas dūraini un tūlīt izvilka no kabatas tāsi. Kailie pirksti sāka ātri stingt. Tad viņš izvilka sērkociņu saišķi. Taču nāvējošais sals jau bija paguvis izdzīt dzīvību no viņa pirkstiem. Kamēr viņš pūlējās atdalīt vienu sērkociņu, viss saišķis nokrita sniegā. Viņš gribēja to pacelt, bet veltīgi. Pamirušie pirksti nevarēja sērkociņus nedz