G8 sataustīt, nedz satvert. Viņš centās nesteigties. Viņš piespieda sevi aizmirst nosaldētās kājas, degunu un vaigus un visu uzmanību pievērsa sērkociņiem. Taustes vietā izmantodams redzi, viņš ar acīm sekoja rokai un, ieraudzījis, ka pirksti aptvēruši saišķi, savilka tos, pareizāk sakot, gribēja savilkt, tāpēc ka sakari bija pārtrūkuši un pirksti vairs neklausīja. Viņš uzmauca labajā rokā dūraini un nikni sāka sist pa celi. Pēc tam viņš ar abām cimdotajām rokām sagrāba sērkociņus kopā ar sniegu un iebēra sev klēpī. Taču ar to maz bija līdzēts.
Pēc ilgas noņemšanās cilvēkam izdevās iespiest sērkociņus starp plaukstām un pielikt pie mutes. Ledus brikšķēdams lūza, kad viņš ar necilvēcisku piepūli vēra vaļā žokļus. Pievilcis zodu pie krūtīm, viņš pacēla augšlūpu un ar zobiem mēģināja atdalīt no saišķa sērkociņu. Beidzot tas izdevās — un viņam klēpī iekrita viens sērkociņš. Bet arī ar to vēl nepietika. Viņš nevarēja to pacelt. Tad viņš kaut ko izdomāja. Viņš satvēra sērkociņu zobos un pavilka gar bikšu staru. Reizes divdesmit pavilcis, viņš aizdedzināja sērkociņu. Kad uzplaiksnīja liesmiņa, cilvēks, turēdams sērkociņu zobos, tuvināja to bērza tāsij. Taču degošā sēra dūini iekļuva cilvēkam nāsīs un plaušās, un viņš sāka krampjaini kāsēt. Sērkociņš nokrita sniegā un nodzisa.