«Vecajam pie Sēra avota bija taisnība,» cilvēks nodomāja, apspiedis izmisumu. «Kad temperatūra ir piecdesmit grādu zem nulles, ceļā jādodas divatā.» Viņš atkal sāka dauzīt rokas, taču tās'kā bija, tā palika nedzīvas. Pēkšņi viņš ar zobiem norāva abus dūraiņus un ar plaukstām satvēra visu sērkociņu saišķi. Apakšdelma muskuļos vēl mājoja dzīvības siltums, tāpēc cilvēks varēja ar plaukstām cieši saspiest sērkociņus. Pēc tam viņš pavilka visu saišķi gar bikšu staru. Visi septiņdesmit sērkociņi spoži uzliesmoja kā viens! Vēja, kas varētu tos nopūst, nebija. Viņš palieca galvu sāņus, lai izvairītos no smacējošajiem dūmiem, un pielika kvēlojošo saišķi pie tāss. Pēkšņi viņš sajuta, ka pirksti atdzīvojas. Viņa miesa dega. Viņš saoda tās smaku. Kaut kur dziļi zem ādas sūrstēja. Drīz sūrstoņa pārvērtās asās sāpēs. Tomēr cilvēks cietās, ar sakostajiem zobiem neveikli spiezdams degošos sērkociņus pie tāss, kas tik lēti negribēja iekvēloties, tāpēc ka viņa paša sāpošās rokas aizsedza liesmu.
Beidzot, nespēdams vairs izturēt, viņš paplēta rokas.