Liesmojošais saišķis nočukstēja sniegā, taču tāss jau dega. Viņš sāka likt ugunij virsū sauso zāli un tievākos zariņus. Izvēlēties kurināmo nevarēja, jo tas bija jāpaceļ ar plaukstām. Žagari bija aplipuši ar trupēniem un sūnu, un tos viņš koda nost ar zobiem. Viņš saudzēja uguni kā vien prazdams. Uguns nozīmēja dzīvību, un to nedrīkstēja izlaist. Asinīm atplūstot no ķermeņa virsmas, cilvēku sāka kratīt drebuļi, un viņa kustības kļuva vēl neveiklākas. Liels zaļās sūnas pinkulis uzkrita tieši virsū mazajai uguntiņai. Viņš gribēja noraut pinkuli nost, taču trīcēja pie visām miesām, tāpēc, iegrūdis roku pārāk dziļi, sapostīja vāro uguns dīglīti, un svilstošie zariņi un zāļu stiebri pajuka kur kurais. Viņš mēģināja tos atkal salikt, bet, lai kā nopūlējās, nevarēja apspiest drebuļus, un ugunskurs izjuka galīgi. Žagariņš pēc žagariņa izlaida dūmu strūkliņu un apdzisa. Uguns gādātājs nebija veicis savu uzdevumu. Vienaldzīgi palūkojies apkārt, cilvēks ieraudzīja suni, kas tupēja viņam pretī sniegā otrpus apdeguļiem un, kūkumu uzmetis, nemierīgi trinās, paceldams te vienu, te otru priekškāju, šūpodamies turp un atpakaļ un skumjām, gaidpilnām acīm skatīdamies uz viņu.
Skatoties uz suni, viņam radās neprātīga doma. Viņš atcerējās stāstu par cilvēku, kas, sniegputeņa pārsteigts, nogalinājis vērsēnu un ielīdis tajā, tādējādi palikdams dzīvs.