Pagriezies, lai ietu tālāk, cilvēks domīgi nospļāvās. Atskanēja ass, spalgs sprakšķis, kas viņu pārsteidza. Viņš nospļāvās vēlreiz. Un atkal siekalas gaisā, vēl nenokritušas sniegā, nosprakšķēja. Cilvēks zināja, ka pie piecdesmit grādiem zem nulles siekalas sniegā nosprakšķ, bet šoreiz tās bija nosprakšķējušas gaisā. Tātad sals bija kļuvis stiprāks, bet, par cik, — to viņš nezināja. Taču nebija svarīgi, cik rāda termometrs. Viņa ceļa mērķis bija pazīstamais zemes gabals pie Hendersona strauta kreisā atzarojuma, kur biedri viņu jau gaidīja. Viņi bija atnākuši pār ūdensšķirtni no Indiāņu strauta, bet viņš bija gājis apkārt, lai paskatītos, vai ir iespējams pavasarī no salām pa Jukonu pludināt baļķus. Viņš sasniegs nometni ap sešiem. Tiesa, ap to laiku būs satumsis, taču biedri viņu jau gaidīs, ugunskurs sprēgās un karsta vakariņu zupa būs gatava. Bet brokastis bija te: viņš uzlika roku uz jakas, zem kuras bija izspiedies apaļums. Brokastis bija ietītas kabatas drānā un pabāztas zem krekla. Citādi plāceņi sasaltu. Viņš apmierināts pasmaidīja pie sevis, domādams par brokastīm: katrs taukos izmērcētais plācenis pārgriezts uz pusēm, un uz katra pa biezai žāvēta speķa šķēlei.