Viņš nogalinās suni un sasildīs rokas kūpošajā ķermenī, kamēr tās atgūs spēkus. Tad viņš sakurinās jaunu ugunskuru. Viņš sāka runāt ar suni, saukdams to klāt, taču viņa balsī varēja saklausīt neparastu baiļu pieskaņu, un tas dzīvnieku nobiedēja, jo līdz šim cilvēks nekad nebija ar viņu tā runājis. Kaut kas nebija tā, kā vajadzētu, un dzīvnieks instinktīvi noģida briesmas: suns nezināja, kas tās ir par briesmām, tomēr kaut kur dziļi tā apziņā pamodās neskaidras bailes no cilvēka. Suns gan nolaida ausis un sāka trīties un šūpoties vēl nemie- rīgāk, bet cilvēkam klāt negāja. Viņš nometās četrrāpus un līda klāt sunim. Arī šī neparastā poza likās aizdomīga, un dzīvnieks tramīgi pavirzījās sāņus.
Cilvēks apsēdās sniegā un centās atgūt mieru. Tad viņš ar zobiem novilka dūraiņus un piecēlās. Viņš palūkojās uz leju, lai vispirms pārliecinātos, ka tiešām stāv, tāpēc ka nedzīvas kājas nejuta zemi. Tā kā cilvēks atkal stāvēja, suņa aizdomas izgaisa, un, kad saimnieks ierunājās valdonīgā balsī, kas lika atcerēties pātagas cirtienus, suns, kā paradis, klausīgi tuvojās viņam. Kad suns bija izstieptas rokas attālumā no viņa, cilvēks zaudēja savaldību. Viņš gribēja suni saķert un bija neviltoti pārsteigts, atklājis, ka viņa rokas nav spējīgas satvert, ka pirksti nelokās un ir nejūtīgi.