Viņš bija piemirsis, ka tie ir ap­saldēti un kļūst ar katru mirkli nedzīvāki. Tas viss nori­sinājās ātri, un suns nepaguva aizbēgt, kad cilvēks bija sagrābis to savās rokās. Viņš apsēdās sniegā, spiezdams suni sev klāt, bet tas rūkdams un smilkstēdams rāvās laukā.

Bet tas arī bija viss, ko cilvēks varēja izdarīt — turēt suni savos apkampienos un sēdēt zemē. Viņš saprata, ka nevarēs nomaitāt dzīvnieku. Tas nebija iespējams. Ar sa­vām bezspēcīgajām rokām viņš nejaudās nedz izvilkt un noturēt nazi, nedz nožņaugt suni. Viņš palaida dzīvnieku vaļā, un tas kā traks, asti starp kājām iemiedzis un vēl aizvien rūkdams, metās prom. Paskrēja pēdas četrdesmit, apstājās un, ausis saslējis, ziņkāri atskatījās uz saim­nieku. Cilvēks ar acīm meklēja savas plaukstas un ierau­dzīja tās karājamies pie apakšdelmiem. Viņam šķita dī­vaini, ka jāpaļaujas uz redzi, lai atrastu savas rokas. Viņš kā negudrs sāka tās vicināt, sizdams ar plaukstām sev pa gurniem. Pēc piecām minūtēm asinis bija sasildī­jušas viņa miesu tiktāl, ka drebuļi mitējās. Taču plaukstas joprojām bija bez dzīvības. Viņam bija tāda sajūta, it kā tās karātos pie rokām līdzīgi svaru bumbām, bet veltīgi viņš mēģināja izprast, no kurienes tā radusies.

Vispirms cilvēkam uzmācās trulas, nospiedošas bailes no nāves.