Drīz šīs bailes kļuva mokošas: galvenais vairs nebija tas, vai viņš nosaldēs roku un kāju pirkstus, vai zaudēs rokas un kājas, — galvenais tagad bija dzīvības un nāves jautājums, un viņam bija maz cerību izglābties. Viņu pārņēma panika, un viņš drāzās prom pa aizputināto taku. Suns sekoja viņam. Cilvēks skrēja kā prātu zaudējis, nedomādams, pārbijies tā kā vēl nekad savā mūžā. Kuldamies un ķepurodamies pa sniegu, viņš pamazām sāka izšķirt apkārtni — strauta krastus, vecus baļķu sastrēgumus, kailas apses un debesis. No skriešanas viņam kļuva labāk. Viņš vairs nedrebēja. Varbūt, ja viņš tā skries arī tālāk, kājas atsils un varbūt pat izdosies aizskriet līdz nometnei, kur gaidīja puiši. Daži roku un kāju pirksti, bez šaubām, būs zaudēti, seja apsaldēta, bet biedri parūpēsies par viņu un glābs, kas vēl glābjams. Tajā pašā laikā prātā ienāca doma, ka viņš nekad nesasniegs nometni un neredzēs savus biedrus, ka līdz nometnei ir pārāk tālu, ka viņa kājas jau ir pārāk nosaldētas un ka drīz viņš būs beigts un stings. Sai domai viņš neļāva ņemt virsroku, viņš atsacījās tai ticēt. Lāgu lāgiem tā izlauzās uz āru un pieprasīja, lai to uzklausa, bet cilvēks atgrūda to un centās domāt par kaut ko citu.
Viņš brīnījās, ka vispār var paskriet ar tādām nosalušām kājām, jo vairs nejuta, ka tās pieskaras zemei un nes viņa ķermeņa smagumu. Ķermenis it kā slīdēja pa sniegu, neskarot to. Savā laikā viņš bija redzējis spārnoto Merkuriju un tagad iedomājās, ka Merkurijam bija tāda pati sajūta, slīdot pār zemi.