Viņa plānam aizskriet līdz nometnei bija viens trūkums: viņam nepietika spēka. Vairākas reizes viņš paklupa, beidzot sagrīļojās un nogāzās zemē. Mēģināja piecelties, bet nevarēja. Viņš nosprieda, ka jāpasēž un jāatpūšas, bet pēc tam jāiet tālāk soļiem. Pasēdējis, atvilcis elpu, viņš juta, ka ir sasildījies. Viņš vairs nedrebēja, un likās pat, ka krūtīs ieplūst patīkams siltums. Bet, kad viņš aptaustīja vaigus vai degunu, tie bija nejūtīgi. Pat skrienot tie nebija atsiluši. Arī rokas un kājas nebija atsilu- šas. Tad viņš ieģidās, ka apsaldēto vietu uz viņa ķermeņa laikam kļūst aizvien vairāk. Viņš centās atgainīt šo domu, aizmirst to, domāt par kaut ko citu; viņš saprata, ka tā iedveš šausmas, un baidījās nokļūt šausmu varā. Taču doma neatkāpās, tā urbās smadzenēs, kamēr viņš iztēlē ieraudzīja sevi galīgi sastingušu. Tas nu bija par daudz, un viņš atkal kā neprātīgs joņoja pa taku. Vienu reizi viņš gribēja palēnināt gaitu, bet doma par to, ka sasals ragā, piespieda viņu atkal skriet.
Bet suns visu laiku tecēja cilvēkam pa pēdām.