Cilvēks iegāja staltu egļu mežā. Taka bija tikko saredzama. Iepriekšējās pēdas klāja pabiezs sniegs, un viņš priecājās, ka nav paņēmis nartas un iet tukšā. īstenībā viņa vienīgais nesamais bija kabatas drānā ietītās brokastis. Tomēr viņš jutās pārsteigts, ka ir tik auksts. Ka liršām ir auksts, to viņš secināja, ar dūraini paberzējis nosalušo degunu un vaigus. Biezās ūsas un bārda sarīdīja vaigus un zodu, bet ne platos vaigu kaulus un degunu, kas izaicinoši slējās saltajā gaisā.
Cilvēkam nopakaļ tecēja liels, spēcīgs vietējās sugas suns ar pelēku spalvu, vilks kas vilks; ne pēc ārējā izskata, ne pēc izturēšanās tas neatšķīrās no sava brāļa savvaļas vilka. Bargais sals nomāca dzīvnieku. Suns zināja, ka tāds laiks nav piemērots ceļošanai. Tā instinkts bija nemaldīgāks par cilvēka saprātu. Bija taču ne tikai vairāk par piecdesmit grādiem zem nulles: bija vairāk par sešdesmit, vairāk par septiņdesmit grādiem. Termometrs rādīja septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Tā kā sasalšanas punkts ir trīsdesmit divi grādi virs nulles, las nozīmēja, ka sals ir simt septiņi grādi. Suns neko nezināja par termometriem. Iespējams, ka dzīvnieka smadzenēs nebija tā skaidrā priekšstata par bargo salu, kāds bija cilvēka smadzenēs. Toties dzīvniekam piemita instinkts. Suns izjuta nenoteiktas bailes un nomākts sekoja cilvēkam, uzmanīgi vērodams katru viņa kustību, it kā gaidītu, ka saimnieks atgriezīsies nometnē vai sameklēs kaut kur pajumti un sakurs uguni. Suns zināja, kas ir uguns, un ilgojās sasildīties pie ugunskura vai vismaz ierakties sniegā un saritināties kamolā, lai saglabātu savu siltumu.