Izelpotie garaiņi kā smalks sarmas pūderis klāja dzīvnieka spalvu: kristālos pārvērtusies dvaša sevišķi baltu padarīja purnu un skropstas. Cilvēka rudā bārda un ūsas arī bija sasalušas,'taču tās klāja nevis sarma, bet ledus garoza, kas kļuva biezāka pēc katras izelpas. Turklāt viņš zelēja tabaku, un ledus uzpurnis savilka viņa lūpas lik stingri, ka viņš nevarēja nospļauties un brūnā sula piesala pie zoda. Tādējādi ledus bārda, kas bija dzeltena un cieta kā dzintars, stiepās aizvien garāka. Ja cilvēks pakristu, bārda sašķīstu drumslās kā stikls. Taču viņš nelikās manām šo karekli. Tāda sodība šajā zemē pieinek- Irja visus tabakas zelētājus, bet viņš jau bija veicis divus pārgājienus stiprā salā. Tiesa, ne tik stiprā kā šodien, tomēr spirta termometrs pie Sešdesmitās Jūdzes bija rādījis piecdesmit un piecdesmit piecus grādus zem nulles.
Vairākas jūdzes viņš soļoja pa līdzenu apvidu cauri mežam, tad šķērsoja platu lauku, kas bija aizaudzis ar lumšiem krūmiem, un nokāpa pie nelielas aizsalušas upītes. Tas bija Hendersona strauts, un cilvēks zināja, ka līdz sazarojumam vēl atlikušas desmit jūdzes. Viņš paskatījās pulkstenī. Bija desmit. Viņš nogāja četras jūdzes stundā, tāpēc sprieda, ka pie sazarojuma būs pusvienos. Viņš nolēma atzīmēt šo notikumu, paēdot tur brokastis.