Kad cilvēks sāka soļot pa aizsalušā strauta gultni, suns, gļēvi nolaidis asti, tuntuļoja viņam nopakaļ. Vecās nartu sliedes bija skaidri saredzamas, bet svaigākās slieču pēdas klāja savas desmit collas bieza sniega kārta. Veselu mēnesi neviens nebija gājis nedz uz augšu, nedz uz leju pa straumi. Cilvēks droši soļoja uz priekšu. Viņš nebija radis ļauties pārdomām, un šobrīd viņam galīgi nebija par ko domāt, ja nu vienīgi par to, ka pie_ sazarojuma viņš paēdīs brokastis un sešos būs nometnē, biedru vidū. Nebija ar ko parunāties, un, ja arī būtu, viņš nespētu pavērt muti, jo to sedza ledus uzpurnis. Tāpēc viņš zelēja savu zelējamo un ļāva dzintara bārdai augt aizvien garakai.
Laiku pa laikam cilvēkam uzzibsnīja doma, ka ir ļoti auksts un ka tādu aukstumu viņš vēl nav pieredzējis. Ejot viņš ar dūraini berzēja vaigus un degunu. To viņš darīja automātiski gan ar vienu, gan ar otru roku. Bet, līdzko viņš mitējās berzēt, vaigi kļuva nejūtīgi un pēc brītiņa arī deguns kļuva nejūtīgs. Cilvēks zināja, ka apsaldēs vaigus, un nožēloja, ka nebija nodrošinājies ar tādu deguna apsēju, kādu, dodamies ceļā, līdzi ņēma Beds. TЈds apsējs pasargāja no sala arī vaigus. Bet galu galā tas neķija svarīgi. Kas par to, ka apsaldē vaigus? Mazliet pasāp, un tas ir viss: nomiris neviens no tā vēl nebija.