Kaut gan cilvēks itin neko nedomāja, viņš acīgi vēroja ceļu, pamanīja katru gultnes pārvērtību, visus līkumus, pagriezienus, baļķu sastrēgumus, vienmēr rūpīgi izvēlējās vietu, kur likt kāju. Kādā pagriezienā viņš kā iztrūcināts zirgs sacirtās sāņus un, ar līkumu atgriezies uz takas, pagāja dažus soļus atpakaļ. Viņš zināja, ka strauts ir aizsalis līdz dibenam — neviens strauts nespēj pretoties arktiskajai ziemai —, taču zināja arī to, ka ir avoti, kas ūrdzuļo no kalnu nogāzēm un tek zem sniega pa virsu strauta ledum. Viņš zināja, ka šie avoti neaizsalst pat visbargākajā salā un ka tie slēpj sevī briesmas. Tie bija lamatas. Zem sniega sakrājās ezeriņi, un tie varēja būt gān trīs collas, gan trīs pēdas dziļi. Reizēm tos klāja puscollu bieza ledus kārtiņa, bet ledu savukārt klāja sniegs. Reizēm ūdens slāņi mijās ar ledus slāņiem, un, ja tad gājējs ielūza, viņš pamazām grima aizvien dziļāk im dažkārt kļuva slapjš līdz jostas vietai.
Lūk, kāpēc cilvēks tādā izbīlī sacirtās sāņus. Viņš manīja, ka baltais slānis zem kājām ieliecas, un izdzirda nobrīkšķam sniega nomaskēto ledus kārtiņu. Saslapināt kājas tādā aukstumā bija ir nepatīkami, ir bīstami. La- bakajā gadījumā viņš aizkavētos, jo būtu spiests apstāties un sakurt uguni, lai varētu noaut kājas un izžāvēt zeķes un mokasīnus.