Viņš pastāvēja, aplūkoja strauta gultni un krastus un nosprieda, ka avots tek no labās puses. Berzēdams degunu un vaigus, viņš brīdi pārlika, iad pagriezās pa kreisi un piesardzīgi gāja uz priekšu, pirms katra soļa pārbaudīdams, vai var droši likt kāju. Ticis garām bīstamajai vietai, viņš iebāza mutē jaunu ta­bakas zelēkli un soļoja tālāk ar četru jūdžu ātrumu stundā.

Turpmākajās divās stundās cilvēks uzdūrās vairākām (ādām lamatām. Parasti sniegs virs nomaskētajiem eze­riņiem izskatījās irdens un it kā pārcukurojies, un tas viņam lika uzmanīties. Un tomēr viņš reiz bija par matu no ielūšanas, bet kādu citu reizi, nojauzdams briesmas, lika sunim iet pa priekšu. Suns negribēja iet. Tas kāpās atpakaļ, kamēr cilvēks paspēra to uz priekšu. Tad dzīv­nieks metās skriet pa balto, neskarto sniegu. Pēkšņi tas ar priekškājām iestiga un ar pūlēm izķepurojās drošā vietā. Suns bija sāslapinajis kājas, un tās gandrīz acu­mirklīgi pārklājās ar ledu. Suns ar skubu mēģināja no­laizīt kājas, tad nogūlās sniegā un sāka kost starp na­giem iesalušo ledu. To darīt lika instinkts. Ja ledu at­statu starp nagiem, kājas sāpētu. Suns to nezināja, tas tikai paklausīja noslēpumainam mudinājumam, kas nāca no pašiem dzīvnieka būtības dziļumiem. Toties cilvēks, kurš par to sprieda pēc savas pieredzes, zināja un, no­vilcis labās rokas dūraini, palīdzēja sunim izlauzt ledus gabaliņus. Viņa pirksti palika neapsegti ne vairāk kā minūti, un viņš bija pārsteigts, cik ātri tie sastingst. Sala ne pa jokam. Cilvēks steigšus uzvilka dūraini un nikni /.velēja ar roku pa krūtīm.