Pēkšņu minējumu pārsteigts, Urfins noāva zābakus. To zoles bija apaugušas ar sīkiem, zaļiem dzinumiem. Stādiņi līda ārā no apģērba vīlēm. Ap malkas skaldāmo bluķīti visapkārt bija sazēluši jaunie asniņi. Džīss ieskrēja šķūnītī: arī cirvja kāts bija noklāts ar jaunaudzi.

Urfins apsēdās uz lieveņa un iegrima domās. Ko darīt? Aiziet no šejienes un apmesties citā vietā? Tomēr žēl atstāt labu, ērtu māju un sakņu dārzu.

Urfins devās pie ūpja. Tas sēdēja uz laktas, dienas gaismā piemiedzis dzeltenās acis. Džīss pastāstīja par savu nelaimi. Ūpis ilgi šūpojās uz kārtiņas, mēģinādams izdomāt.

—      Pamēģini tos izžāvēt saulē, — viņš ieteica.

Urfins Džīss smalki sakapāja dažus jaunos dzinumus,

uzlika tos uz dzelzs plāksnes ar uzliektām malām un aiznesa atklātā vietā zem karstiem saules stariem.

—      Redzēsim, vai jūs te vēl izaugsiet cauri! — viņš īgni noburkšķēja. — Ja izaugsiet, es no šejienes aiziešu.

Stādi neizauga. Saknēm nepietika spēka izlauzties cauri dzelzij. Pēc dažām stundām Burvju zemes karstā saule zaļo masu pārvērta brūnā pulverī.

—      Es tomēr Huamu nebaroju veltīgi, — apmierināti teica Urfins. — Gudrs putns…

Paņēmis ķerru, Džīss devās uz Kohidu, lai savāktu no mājasmātēm pīrāgu cepamās pannas. Viņš atgriezās ar pilnu, pāri malām piekrautu ķerru.