Kā salātu dobē, kur palika nepazīstamo nezāļu saknes, tā uz gludi nomīdītās taciņas, pa kuru galdnieks vilka nocirstos stublājus, — visur kā bieza siena stāvēja gari augi ar spilgti zaļām, gaļīgām lapām.

—      Ak jūs man tā! — nikni ierēcās Urfins Džīss un metās kaujā.

Nocirstos stublājus un izraktās saknes galdnieks sakapāja sīkos gabaliņos uz malkas skaldāmā bluķīša.

Dārza galā, aiz kokiem, bija atmata. Tur Urfins Džīss aizvilka putrā sašķaidītos augus un dusmās izsvaidīja tos uz visām pusēm.

Darbs ilga visu dienu, līdz beidzot sakņu dārzs bija iztīrīts no audzelīgajiem iebrucējiem, un nogurušais Urfins Džīss gāja atpūsties. Viņš gulēja slikti, jo mocīja lietuvēns un visu laiku likās, ka nezināmie augi viņu ielenc un cenšas sadurstīt ar dzeloņiem.

Rītausmā piecēlies, galdnieks vispirms devās uz atmatu apskatīties, kas tur notiek. Atvēris vārtiņus, viņš klusi ievaidējās un bezspēcīgi apsēdās zemē, satriekts no tā, ko ieraudzīja. Nepazīstamo augu dzīvības spēks izrādījās neparasts. Neauglīgā atmatas zeme bija no vienas vietas pārklāta ar jauniem dzinumiem.

Kad Urfins iepriekšējā vakarā niknumā izsvaidīja zaļo drazu, tās drupatas bija uzkritušas arī uz sētas stabiem, uz koku stumbriem; šīs drupatas bija izlaidušas tur saknes, un no turienes rēgojās jaunie stādiņi.