Urfins piedraudēja ar dūri saviem stādu valsts ienaidniekiem.

—      Tagad tikai es ar jums izrēķināšos, — viņš nošņāca caur sakostiem zobiem.

Sākās īsts katorgas darbs. Urfins Džīss strādāja nenoguris no ausmas līdz rietam, tikai dienas vidū mazliet atpūzdamies.

Viņš rīkojās ļoti akurāti. Izvēlējies nelielu gabaliņu, rūpīgi iztīrīja to no augiem, neatstādams ne mazāko kriksīti. Līdz ar saknēm izraktos augus viņš sasmalcināja dzelzs toverī un saklāja žāvēties pannās, ko bija noteiktās rindās salicis saulainā vietā. Brūno pulverīti Urfins Džīss sabēra dzelzs spaiņos un uzlika tiem dzelzs vākus. Spītība un neatlaidība paveica savu. Galdnieks neatstāja ienaidnie­kam ne mazāko spraugu.

Košzaļo, dzelkšņaino nezāļu pārņemtais lauciņš sadila ar katru dienu. Un, lūk, pienāca brīdis, kad pēdējais krūms pārvērtās vieglā, brūnā pulverītī.

Tā strādādams, nedēļas laikā Džīss bija tik ļoti nomocījies, ka gandrīz neturējās kājās. Pārkāpjot slieksni, viņš paklupa, spainis sasvērās, un daļa brūnā pulverīša nobira uz lāčādas, kas paklāja vietā stāvēja pie sliekšņa.

Galdnieks to nepamanīja; viņš pievāca pēdējo spaini, kā parasti, uzlika tam vāku, aizvilkās līdz gultai un iemiga nāves miegā.