Viņš pamodās, juzdams, ka viņu kāds neatlaidīgi rausta aiz rokas, kas bija pārkārusies pār gultas malu. Pavēris acis, Urfins šausmās sastinga: pie gultas stāvēja lācis un turēja zobos viņa svārku piedurkni.

"Nu man,beigas," galdniekam iešāvās prātā. "Viņš mani apēdīs… Bet kur gan mājā radies lācis? Durvis taču bija aizslēgtas…"

Laiks ritēja, lācis neizrādīja naidīgus nolūkus, bet tikai raustīja Urfinu aiz piedurknes, un pēkšņi bija dzirdama piesmakusi, rupja balss:

— Saimniek! Laiks celties, pārāk ilgi guli!

Urfins Džīss bija tik pārsteigts, ka velšus izvēlās no gultas: lāčāda, kas agrāk atradās pie sliekšņa, tagad stāvēja pie galdnieka gultas uz četrām ķetnām un purināja galvu.

"Tā taču atdzīvojusies mana pieradinātā lāča āda. Tā staigā, runā… Bet kas par iemeslu? Vai tiešām izbārstītais pulverītis?…"

Lai pārbaudītu savas aizdomas, Urfins griezās pie ūpja.

—       Huam… Huamoko!…

Ūpis klusēja.

—      Paklau, tu nelietīgais putns! — nikni uzbļāva galdnieks. — Es diezgan esmu lauzījis mēli, pilnībā izrunādams tavu nolādēto vārdu! Ja negribi atbildēt, vācies uz mežu un meklē pats sev barību!

Ūpis atbildēja samierinoši:

—      Labi, labi, nevāries! Ja Huamoko, tad Huamoko, bet ar mazāk es neesmu mierā. Ko tu man gribēji jautāt?