—     Vai tiesa, ka nezināmā auga dzīvības spēks ir tik liels, ka pat tā pulverītis atdzīvināja ādu?

—     Tiesa. Par šo augu es dzirdēju no gudrākā starp ūpjiem, sava senča Karitofilaksa…

—      Pietiek! — ierēcās Urfins. —Apklusti! Bet tu, āda, aizvācies savā vietā, netraucē man domāt!

Ada paklausīgi aizgāja pie sliekšņa un nogūlās parastajā vietā.

—      Tas gan ir joks! — murmināja Urfins Džīss, nosēdies pie galda un atspiedis rokās pinkaino galvu. —Tagad vēl jautājums: vai šis joks ir man noderīgs vai ne?

Pēc ilgām pārdomām godkārais galdnieks nolēma, ka šis joks tam ir noderīgs, jo dod lielu varu pār lietām.

Tomēr vēl vajadzēja pārbaudīt, cik liels ir dzīvinošā pulverīša spēks. Uz galda stāvēja Urfina izbāztais papagailis ar zilām, sarkanām un zaļām spalvām. Galdnieks paņēma šķipsniņu brūnā pulverīša un uzkaisīja izbāznim uz galvas un muguras.

Notika kaut kas dīvains. Pulverītis, klusi čūkstēdams, sāka dūmot un izzuda. Tā brūnie putraimiņi it kā izkusa, iesūkdamies papagaiļa ādā starp spalvām. Izbāznis sakustējās, pacēla galvu, apskatījās… Atdzīvinātais papagailis savicināja spārnus un, griezīgi ķērkdams, izlidoja ārā pa atvērto logu.

—       Darbojas! — sajūsmā ieaurojās Urfins Džīss. — Darbojas! Pie kā vēl izmēģināt?