Pie sienas kā izgreznojums karājās milzīgi brieža ragi, un Urfins tos bagātīgi apkaisīja ar dzīvinošo pulverīti.

—       Paskatīsim, kas no tā būs, — galdnieks pavīpsnāja. Iznākums drīz kļuva redzams. Atkal viegls dūmojums

virs ragiem, putraimiņu izzušana… Nokrakšķēja no sienas krītošās naglas, ragi nogāzās uz grīdas un mežonīgā niknumā metās virsū Urfinam Džīsam.

—      Palīgā! — iebrēcās pārbiedētais galdnieks, bēgdams no ragiem.

Bet tie neiedomājami veikli viņu vajāja visur: gultā, uz galda un zem galda. Lāčāda bailēs drebēja pie aizslēgtajām durvīm.

—      Saimniek! — tā iekliedzās. — Atver durvis!… Vairīdamies no belzieniem, Urfins atgrūda bultu un

izlidoja uz lieveņa. Aiz viņa rēkdama drāzās lāčāda, bet tālāk mežonīgi lēkāja ragi. Uz lieveņa tie visi sajuka kaucošā un kūleņojošā kamolā, vēlās lejā pa kāpnītēm. Bet no mājas skanēja ņirdzīga ūpja ūjināšana. Ragi izlauza vārtiņus un milzīgiem lēcieniem drāzās uz mežu. Urfins Džīss piecēlās sagumzīts un sadauzīts.

—      Velns parāvis! —viņš stenēja, aptaustīdams sānus. — Tas nu ir par daudz!

Ada pārmetoši ierunājās:

—      Vai gan tu nezini, saimniek, ka šis ir tas laiks, kad brieži kļūst ļoti kauslīgi.