Labi vēl, ka tu paliki dzīvs… Nu, tagad mežā šie ragi sados briežiem! — un lāčāda gārdzoši iesmējās. Urfins no tā secināja, ka ar pulverīti jārīkojas apdomīgi un nav jāatdzīvina, kas vien pagadās. Istaba bija pilnīgi izdemolēta: viss salauzts, apgāzts, trauki sasisti, gaisā virpuļoja saplēstā spilvena dūnas.

Džīss dusmīgi teica ūpim:

—      Kāpēc tu man neteici, cik bīstami ir atdzīvināt ragus?

Atriebīgais putns atbildēja:

—      Huamokolatokints būtu tevi brīdinājis, bet Huamoko pietrūka apķērības.

Nolēmis sodit ūpi par tā viltību vēlāk, Urfins sāka sakopt istabu. Viņš pacēla no grīdas kādreiz paša izgatavoto klaunu. Klaunam bija nikna seja un mute ar atņirgtiem asiem zobiem, tāpēc neviens to nepirka.

—       Nu, es domāju, tu nenodarīsi tādu postu kā ragi, — teica Urfins un apkaisīja klaunu ar pulverīti.

To izdarījis, viņš nolika rotaļlietu uz galda, bet pats apsēdās līdzās uz soliņa un aizsapņojās. Viņš satrūkās no griezīgām sāpēm: atdzīvinātā rotaļlieta bija iekodusies viņam pirkstā.

—       Un tu arī, draņķi! — Urfins Džīss pārskaitās un ar strauju vēcienu nosvieda klaunu uz grīdas.

Tas aizkleģerēja uz tālāko kaktu, noslēpās aiz lādes un palika tur sēdam, sava prieka pēc kustinādams rokas, kājas un galvu.

URFINA DŽĪSA GODKĀRĪGIE PLĀNI