Reiz Urfins sēdēja uz sliekšņa un noklausījās, kā istabā salamājās lāčāda ar Huamoko.

—      Tu, ūpi, nemīli saimnieku, — ņurdēja lāčāda. — Tīšām klusēji, kad viņš atdzīvināja ragus, bet zināji taču, ka tas ir bīstami… Un vienmēr tu mānies, vienmēr dzen viltu. Diezgan esmu iepazinis jūsējos, kad dzīvoju mežā. Bet pagaidi vien, dabūšu tevi rokā…

—       Uh-u! uh! — ūpis ņirgājās no augstās laktas.

—    Vai, kā nobiedēji, tukšā pļāpa.

—       Ka esmu tukša, tas tiesa, — āda satriekta atzinās.

—       Palūgšu saimnieku piebāzt mani ar zāģu skaidām, citādi esmu pārāk viegla, staigājot nav nekādas noturības, katrs mazākais vējiņš gāž apkārt…

"Tas ir labi izdomāts," Džīss pie sevis piezīmēja, "tā būs jāizdara."

Balsis mājā kļuva arvien skaļākas, un Urfins skarbi uzkliedza:

—       Nu, ko jūs tur kladzināt! Klusu!

Strīdnieki turpināja lamāties čukstus.

Urfins Džīss būvēja nākotnes plānus. Viņam, protams, tagad jāieņem daudz augstāks stāvoklis Zilajā zemē. Urfins zināja, ka Gremoņi pēc Gingemas nāves par valdnieku ievēlējuši cienījamo sirmgalvi Prēmu Kokusu.

Labsirdīgā Kokusa vadībā Gremoņi dzīvoja viegli un brīvi.