Iegājis mājā, Urfins sāka staigāt pa istabu. Ūpis un Lāčāda apklusa. Džīss skaļi spriedelēja:

—      Kāpēc Gremoņus pārvalda Prēms Kokuss? Vai viņš ir gudrāks par mani? Vai viņš ir tik smalks meistars kā es? Vai viņam ir tik dižena stāja? — Urfins Džīss lepni izslējās, izgāza krūtis, piepūta vaigus. — Nē, Prēms Kokuss ne tuvu netiek man līdzi!

Lāčāda iztapīgi apstiprināja:

— Pareizi, saimniek, tev ir ļoti iespaidīgs izskats!

—      Tev neviens neprasa, — Urfins uzbrēca un turpināja: —Tiesa, Prēms Kokuss ir nesalīdzināmi bagātāks par mani: viņam pieder plaši tīrumi, kur strādā daudz cilvēku. Bet tagad, kad man ir dzīvinošais pulverītis, es varu izgatavot sev strādniekus, cik vien tīk, tie nolīdīs mežu, un man arī būs tīrumi… Pag! Bet kā būtu, ja nevis strādniekus, bet zaldātus?… Jā, jā, jā! Es iztaisīšu sev negantus, spēcīgus zaldātus, un lai tad Gremoņi iedrošinās neatzīt mani par savu valdnieku!

Urfins uztraukumā sāka skraidīt pa istabu.

"Pat draņķīgais mazais klauniņš sakoda mani tā, ka līdz šim laikam vēl sāp," viņš domāja, "bet ja iztaisītu koka ļaudis cilvēka augumā, iemācītu tiem rīkoties ar ieročiem… Tad taču es varētu mēroties spēkiem ar pašu Gudvinu…"

Bet galdnieks tūlīt bailīgi aizspieda sev muti: viņam likās, ka šos pārdrošos vārdus izteicis skaļi. Ja nu pēkšņi tos izdzirdis Lielais un Šausmīgais? Urfins ierāva galvu plecos un gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņu ķers neredzamas rokas belziens. Bet viss bija mierīgi, un Džīsam kļuva vieglāk ap sirdi.