"Tomēr jābūt uzmanīgākam," viņš nodomāja. "Pirmajā laikā man pietiks Zilās zemes. Bet pēc tam… pēc tam…"

Bet viņš pat domās neiedrošinājās virzīt savus sapņus tālāk.

…Urfins Džīss zināja Smaragda pilsētas skaistumu un bagātību.

Jaunībā viņam bija gadījies tur nokļūt, un'valdzinošas atmiņas bija saglabājušās līdz pat šim laikam.

Urfins tur bija redzējis brīnišķīgus namus: augšējie stāvi pārkārās pāri apakšējiem, un pretējo namu jumti gandrīz sastapās pāri ielām. Bruģētajās ielās arvien valdīja krēsla un vēsums, tur neielauzās karstie saules stari. Un šajā krēslainībā, kur nesteigdamies pastaigājās pilsētas iedzīvotāji, visi uzlikuši zaļas brilles, noslēpumaini zaigoja smaragdi, iemūrēti ne tikai māju sienās, bet arī starp bruģa akmeņiem…

Cik daudz dārgumu! To apsargāšanai burvis neturēja lielu armiju — viss Gudvina karaspēks sastāvēja no viena vienīga kareivja, kuru sauca Dins Hiors. Un kāpēc gan Gudvinam vajadzētu armijas, ja viņš ar vienu pašu skatienu varēja pārvērst pelnos ienaidnieka karapūļus?

Dinām Hioram bija tikai vienas rūpes — kopt savu bārdu. Nu, bet tā ari bija bārda! Tā stiepās līdz pašai zemei, un Kareivis no rīta līdz vakaram to sukāja ar kristāla ķemmīti, bet dažreiz sapina kā bizi.