Galma svētkos Dins Hiors laukumā demonstrēja kareivju paņēmienus, izklaidējot sanākušos dīkdieņus. Viņš tik veikli rīkojās ar zobenu, šķēpu un vairogu, ka sajūsmināja skatītājus.

Kad parāde bija beigusies, Urfins piegāja pie Dina Hiora un pajautāja:

— Augsti cienītais Din Hior, es nevaru neizteikt jums savu apbrīnu. Sakiet, kur jūs iemācījāties visas šīs gudrības?

Glaimotais Kareivis atbildēja:

—      Senos laikos mūsu zemē bieži notika kari, par to es lasīju hronikās. Es sameklēju vecos rokrakstus, kur stāstīts, kādi bijuši kara mākslas paņēmieni, kā nodotas pavēles. Es cītīgi visu to izstudēju, sāku vingrināties, un, lūk, rezultāti!…

Lai atcerētos Kareivja paņēmienus, Urfins nolēma nodarboties ar koka klaunu.

—       Ei, klaun! — viņš uzsauca. — Kur tu esi?

—      Es esmu šeit, saimniek, — no lādes aizmugures atsaucās spiedzoša balss. — Tu atkal gribi kauties?

—       Lien ārā, nebaidies, es nedusmojos uz tevi.

Klauns izlīda no savas paslēptuves.

—      Es tūlīt paskatīšos, uz ko tu esi spējīgs, — teica Urfins. — Maršēt proti?

—       Kas tas ir, saimniek?

—      Sauc mani nevis par saimnieku, bet par pavēlnieku! To es saku arī tev, āda!

—      Klausos, pavēlnieki — reizē atbildēja klauns un lāčāda.