— Maršēt — tas nozīmē staigāt, piesitot kājas, uz pavēli pagriežoties pa labi un kreisi vai apkārt.
Klauns izrādījās diezgan apķērīgs un ātri uztvēra kara zinības, bet viņš nevarēja satvert Urfina izdrāzto koka zobenu. Klaunam nebija pirkstu, delnas beidzās vienkārši ar dūrēm.
— Vajadzēs maniem nākamajiem zaldātiem uztaisīt lokanus pirkstus, — nolēma Urfins Džīss.
Mācības vilkās līdz pašam vakaram. Urfins komandēdams nogura, bet koka klauns visu laiku bija svaigs un mundrs, viņš neizrādīja ne mazākās noguruma pazīmes. Protams, tas jau bija gaidāms: vai gan koks var nogurt?
Apmācību laikā lāčāda jūsmīgi raudzījās savā pavēlniekā un čukstus atkārtoja visas viņa pavēles. Bet Huamoko nicīgi miedza dzeltenās acis.
Urfins bija sajūsmināts. Bet tad viņu pārņēma bažīga doma: ja nu pēkšņi viņam nozog dzīvinošo pulverīti? Viņš noslēdza durvis ar trim bultām, aiznagloja pieliekamo, kur stāvēja spaiņi ar pulverīti, un tomēr gulēja tramīgi, atmozdamies pie katra klaudziena vai čaboņas.
Tagad varēja atdot Gremoņiem paņemtās dzelzs pannas, kas galdniekam vairs nebija vajadzīgas. Džīss nolēma savu jauno ierašanos Kohidā izvērst ļoti svinīgu. Ķerru viņš pārtaisīja par ratiņiem, lai varētu tajos iejūgt lāčādu. Un te viņš atcerējās noklausīto ādas un ūpja sarunu.