— Paklau, āda! — viņš teica. — Es redzu, ka tu esi pārāk viegla un staigājot ļodzies, tāpēc esmu nolēmis piebāzt tevi ar zāģu skaidām.
— Ak, pavēlniek, cik tu esi gudrs! — vientiesīgā āda sajūsmā iebrēcās.
Urfina šķūnītī skaidas bija sakrājušās veselām kaudzēm, un piebāšana veicās ātri. Pabeidzis darbu, Urfins kaut ko iedomājās.
— Dzi, āda, — viņš teica. — Es tev došu vārdu.
— Ai, pavēlniek! — priecīgi iesaucās lāčāda. — Un šis vārds būs tikpat garš kā ūpim?
— Nē, — sausi atbildēja Džīss. — Tieši otrādi, tas būs īss. Tu sauksies Čāponis, lācis Čāponis.
Labsirdīgajam lācim jaunais vārds ļoti patika.
— Cik jauki! — viņš gavilēja. — Man būs visskanīgākais vārds Zilajā zemē. Čā-po-nis! Lai tagad ūpis vēl mēģina sliet degunu gaisā!
Čāponis smagi aizčāpoja no šķūņa, apmierināti ņurdēdams:
— Re, tagad vismaz jūties kā īsts lācis!
Urfins iejūdza Čāponi ratiņos, paņēma līdzi Huamoko un klaunu un ar lielu šiku iebrauca Kohidā. Dzelzs pannas dārdēja, ratiņiem lēkājot pār ciņiem, un pārsteigtie Gremoņi saskrēja veseliem bariem.
— Urfins Džīss ir liels burvis, — tie sačukstējās. — Viņš ir atdzīvinājis piejaucēto lāci, kas pagājušogad nobeidzās…