Džīss dzirdēja atsevišķus vārdus no šīm sarunām, un viņa sirds pildījās ar lepnumu. Viņš pavēlēja mājasmātēm pievākt pannas, un Gremones, bailīgi šķielēdamas uz lāci un ūpi, izkrāva ratiņus.

—      Tagad saprotat, kas Kohidā ir kungs? — Urfins bargi noprasīja.

—      Saprotam, — Gremoņi pazemīgi atbildēja un sāka raudāt.

Mājās visu labi apdomājis, Urfins nolēma, ka pulverītis jāizlieto ļoti taupīgi. Viņš pavēlēja skārdniekam izgatavot vairākas blašķes ar cieši uzskrūvējamiem vāciņiem, pārbēra pulverīti tajās un ieraka blašķes dārzā zem koka. Pieliekamā drošībai viņš vairs neuzticējās.

KOKA ARMIJAS TAPŠANA

Urfins Džīss saprata, ka, vienam noņemoties ar koka armijas, kaut arī nelielas, radīšanu, darbs ievilksies pārāk ilgi.

Kohidā ieradas lācis un ierecas taures balsī. Saskrēja pārbiedētie Gremoņi.

—      Mūsu pavēlnieks Urfins Džīss, — pasludināja Čāponis, — pavēl, lai katru dienu pie viņa ierodas pa seši vīrieši izcirst mežā baļķus. Viņiem jāierodas ar saviem cirvjiem un zāģiem.

Gremoņi padomāja, paraudāja… un piekrita.

Mežā Urfins Džīss atzīmēja kokus, kas jānogāž, un norādīja, kā tie jāsazāģē.

Sažāģētos bluķus no meža uz Urfina sētu pārvadāja Čāponis. Tur galdnieks tos sakrāva žāvēties nevis saulē, bet ēnā, lai tie neplaisātu.