"Tikai pašam būs lieks darbs," viņš nodomāja. "Tomēr kas par spēku… Ar tādiem zaldātiem es uzvarēšu!"

Izgatavojis otru zaldātu, Urfins Džīss sāka prātot: daudz mēnešu paies armijas radīšanai, bet viņam nagi niezēja doties karagājienā. Un viņš nolēma divus pirmos zaldātus pārvērst par izpalīgiem.

Iemācīt koka cilvēkiem galdnieka amatu nebija viegli. Darbs virzījās tik gausi, ka pat neatlaidīgais Džīss zaudēja pacietību un neganti izlamāja savus koKa mācekļus:

—      Tad ir gan stulbeņi! īsti koka pauri!…

Un, lūk, reiz uz skolotāja dusmīgo jautājumu: "Nu, kas tu īsti esi?" māceklis, dobji piedauzījis ar koka roku sev pie koka krūtīm, atbildēja: "Es esmu kokpauris!"

Urfins skaļi iesmējās:

—      Labi! Tad tā arī jūs sauksim — kokpauri, tas jums būs vispiemērotākais vārds!

Kad kokpauri bija kaut cik iemācījušies galdniecības paņēmienus, tie sāka meistaram palīdzēt darbā: aptēsa rumpjus, rokas un kājas, izdrāza pirkstus nākamajiem zaldātiem.

Bet notika arī jocīgi starpgadījumi. Kādreiz Urfinam vajadzēja ilgāk pabūt projām. Viņš iedeva izpalīgiem zāģus un pavēlēja sazāģēt gabalos kādus desmit baļķus.