Atgriezies un ieraudzījis, ko pastrādājuši mācekļi, Urfins trakoja dusmās. Strādnieki bija ātri sazāģējuši baļķus un, tā kā vairāk nebijis ko darīt, sākuši zāģēt visu, kas gadījies pa rokai: ēvelsolu, sētu, vārtus… Pagalmā kaudzēm mētājās tikai malkā derīgu sprunguļu kaudzes. Bet arī tad vēl koka zāģeriem bija aptrūcis darba, kamēr saimnieks, kā par nelaimi, aizkavējās: četri no viņiem trulā centībā zāģēja viens otram kājas!

Citā reizē kokpauris ar ķīļu palīdzību skaldīja resnu bluķi. Izsizdams ķīļus ar cirvi, ko turēja labajā rokā, nemākulīgais zellis iegrūda šķirbā otras rokas pirkstus. Ķīļi izlēca laukā, bet pirksti iespiedās bluķī. Kokpauris velti raustīja tos, bet pēc tam, lai atbrīvotos, nocirta sev kreisās rokas pirkstus.

Kopš tā laika Urfins centās neatstāt savus palīgus bez uzraudzības.

Nokārtojis zaldātu izgatavošanu, Urfins sāka taisīt kaprāļus no sarkankoka.

Kaprāļi izdevās lieliski: augumā tie bija lielāki par zaldātiem, ar vēl spēcīgākām rokām un kājām, ar niknām, sarkanām sejām, tā ka varēja katru nobaidīt.

Zaldāti nedrīkstēja zināt, ka komandieri iztēsti no koka tāpat kā viņi paši, tāpēc Urfins tos taisīja citā telpā.

Kaprāļu skološanai Urfins veltīja daudz laika.