—      Paklausies, Huamoko… Huamokolatokint, — viņš lišķīgi iesāka, — bet vai nevar iztikt bez tā?

—      Es tev esmu pateicis, bet tālākais ir tava darīšana, — ūpis vēsi nobeidza sarunu.

Urfins nopūzdamies savāca šo to no burves mantības, uzsēdināja ūpi sev uz pleca un devās mājup.

Ceļā sastaptie Gremoņi, ieraudzījuši drūmo Urfinu, izbailēs atlēca sāņus.

Atgriezies mājās, Urfins sāka dzīvot divatā ar ūpi, ne ar vienu nesatikaamies, neviena nemīlēdams, neviena nemīlēts.

PIRMĀ DAĻA

BRĪNUMPULVERĪTIS

NEPARASTAIS AUGS

Kādā vakarā sāka plosīties stipra vētra. Domādami, ka vētru izsaucis ļaunais Urfins Džīss, Gremoņi sarāvās no bailēm un gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņu mājiņas sagrūs.

Bet nekas tāds nenotika. Toties rītā, piecēlies un apskatīdams sakņu dārzu, Urfins Džīss ieraudzīja salātu dobē dažus neparasta izskata koši zaļus asnus. Šķiet, to sēklas sakņu dārzā bija atnesis viesulis. Bet, no kādas pasaules malas tās atlidojušas, tā arī palika noslēpums.

—       Nupat tikai es izravēju dobes, — Urfins Džīss ņurdēja, — un atkal lien ārā šīs nezāles. Nu, pagaidiet vien, vakarā es ar jums izrēķināšos.