Urfins devās uz mežu, kur bija izlicis slazdus, un pavadīja tur visu dienu. Slepus no Huama viņš bija paņēmis līdzi pannu un taukus, mežā izcepa treknu trusīti un laizīdamies to apēda.

Atgriezies mājās, Džīss aiz pārsteiguma iestenējās. Salātu dobē bija izauguši cilvēka garumā vareni, koši zaļi augi ar iegarenām, gaļīgām lapām.

—     Tas tikai ir joks! — iesaucās Urfins. — Šīs nezāles ir ļoti steigušās!

Viņš piegāja pie dobītes un parāva vienu augu, lai izvilktu to ar visu sakni. Bet kas to deva! Augs pat nepakustējās, Urfins tikai saskrāpēja sev rokas ar asajiem dzeloņiem, kas pārklāja stublāju un lapas.

Urfins noskaitās, izlasīja no delnām dzeloņus, uzvilka ādas cimdus un atkal ņēmās raustīt augus no dobes. Bet viņam nepietika spēka. Tad Džīss apbruņojās ar cirvi un sāka cirst augus pie saknes.

Krāks, krakš, krakš — cirvis šķēla sulīgos stublājus, un augi gāzās gar zemi.

—      Tā, tā, tā! — Urfins Džīss uzvaroši gavilēja. Viņš karoja ar nezālēm kā ar dzīviem ienaidniekiem.

Kad izrēķināšanās bija galā, iestājās nakts, un nogurušais Urfins aizgāja gulēt.

Nākamajā rītā viņš izgāja uz lieveņa un aiz pārsteiguma viņam mati sacēlās stāvus.