Viņas balss izdzisa, un abas māsas sēdēja rāmā klusumā, līdz pie tām pār mauriņu piekliboja mūžveca sirmgalve ar spieķi rokā, salīkusi, sakrupusi, sakrunkojusies zem simtgadu dzīves nastas. Viņas acis, sarukušas par šaurām spraudziņām, tomēr raudzījās spoži kā mangustam, un pie Bellas kājām viņa noslīga vispirms, tīrā havajiešu valodā ar bezzobaino muti murminādama un dziesmodama mele par Bellu un Bellas senčiem, pievienojot turpat uz vietas sacerētu apsveikumu par tās atgriešanos Havajā pēc ilga brauciena pāri lielajai jūrai uz Kaliforniju. Skandina- dama savus mele, sirmgalve sažuvušiem pirkstiem izdarīja lomi jeb masāžu Bellas zīda zeķēs tērptajām kājām no potītes līdz lielam un no ceļgala līdz augšstilbam.
Kā Bellas, tā Martas acis valgi staroja, kad vecā apakšniece atkārtoja šo lomi un mele arī Martai, un pa to laiku viņas parunājās ar sirmgalvi senlaiku valodā, uzdodamas sensenos jautājumus par viņas veselību, vecumu un maz- mazmazbērniem, — viņai, kura bija izdarījusi tām lomi, kad tās vēl bija mazas meitenītes lielajā Kilohanas mājā, tāpat kā viņas priekšteces bija masējušas abu māsu priekšteces jau pirms neskaitāmām paaudzēm. Kad īsā pieklājības vizīte beidzās, Marta piecēlās un pavadīja veco sievu atpakaļ līdz bungalo, iespieda tai saujā naudu un lika greznajām un skaistajām japāņu kalponēm pacienāt novārgušo iezemieti ar poi, ko gatavo no ūdensliliju saknēm, ar iamaka — jēlu zivi, ar saberztiem kukui riekstiem un ļimu — jūras augu, kas ir mīksts bezzobu smaganām, viegli sagremojams un garšīgs.