Tās bija sensenās feodālās saites, vienkāršo ļaužu uzticība virsaišiem un virsaišu gādība par apakšniekiem; un Marta, par trim ceturtdaļām būdama haole ar Jaunanglijas anglosakšu asinīm, par visām čet­rām ceturtdaļām bija havajiete seno dienu jau gandrīz izzudušo paradumu pieminēšanā un cieņā turēšanā.

Kad viņa pār .mauriņu nāca atpakaļ uz hau koku, Bellas acis kā skaudamas un glāstīdamas kavējās pie Martas kus­tībām, kas nepārprotami liecināja par viņas izcelsmi un dzimtu. Marta bija mazāka par Bellu, mazu nieciņu, bet par to pašu nieciņu arī mazāk karaliska savā iznesībā; tomēr skaista viņa bija un saskanīgi veidota, gadi drīzāk bija da­rījuši maigāku viņas skaistumu, nevis aizseguši to, un poli­nēziešu virsaites stāvs kustējās lokani un krāšņi zem pras­mīgi pašūtā, plašās krokās plūstošā melnā zīda holoku, kas bija greznots ar melnu mežģīni, dārgāku nekā vesels tērps no Parīzes.

Un, kad abas māsas atkal atsāka sarunu, vērotājs tūdaļ pamanītu, cik ļoti līdzīgi viņu skaidrie, stingrie profili, paplatie vaigu kauli, augstās, cēlās pieres, kuplie, tērau- daini iesirmie mati, maigais lūpu izliekums, kuram gadu desmitu tecējums pievilcis tikai stingrāk pilnveidotas lep­numa līnijas, un tāpat viņu piemīlīgi slaidie uzacu loki pār tikpat piemīlīgām, garenām, brūnām acīm.