Abu māsu rokas, kuras vecums gandrīz nebija ne pārmainījis, ne sakrunko­jis, modināja apbrīnu ar saviem slaidajiem, smailajiem pirkstiem, ko jau no agras bērnības ar mīlestību masējusi un ar mīlestību kopusi kāda veca havajiete, gluži tāda pati kā tā, kas patlaban mielojās ar poi, ar iamaku un liinu Martas mājā.

— Biju jau gadu tā nodzīvojusi, — Bella atsāka, — un, vai zini, viss sāka pamazām iegrozīties sliedēs. Es sāku pierast pie sava vīra Džordža. Sievietes jau tā ir radītas. Vismaz es biju tāda sieviete. Jo viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņam piemita visi vecie, īstie puritāņu tikumi. Es pieradu pie viņa, viņš man iepatikās, gandrīz varētu teikt — sāku jau viņu pat iemīlēt. Un, ja tēvocis Džons man nebūtu aizdevis zirgu, es zinu, ka būtu viņu patiesi iemīlējusi un visu mūžu ar viņu dzīvojusi laimīgi — protams, lēnīgā lai- mītē.

Redzi, es jau nezināju neko citu, nepazinu nevienu savā­dāku, nevienu labāku vīrieti. Jau sāku ar patiku uzlūkot viņu pār galdu, kamēr viņš lasīja īsajos starpbrīžos starp vakariņām un gulētiešanu, sāku ar patiku ieklausīties, lai sadzirdētu zirga pakavu klaudzoņu, kad viņš vakarā atgrie­zās no savām nebeidzamajām apgaitām pa fermu. Un viņa skopās uzslavas tiešām kļuva uzslavas, kas lika man nodre­bēt aiz laimes, — jā, māsiņ Marta, es sapratu, ko nozīmē notvīkt, dzirdot viņa noteikto, taisnīgo uzslavu par kaut ko pareizi vai kārtīgi paveiktu.