Takas te nebija, un viņš nedroši kluburoja uz priekšu, nereti pašā pēdējā brīdī attapda- mies, ka atrodas pie kādas stāvas nogāzes vai aizas, kuras dzijumu viņš nevarēja ne apjaust. Drīz zvaļgznēin atkal aizgāja priekšā mākoņi, un tumsā, kas pēc tam iestājās, viņš paslīdēja un kādas simt pēdas vēlās lejup, līdz apdauzījies un saskrambājies apstājās lielas bedres dibenā. Nāsīs spiedās trūdošu zirgu smaka. Bedre atradās netālu no takas, un dzinēji mēdza gāzt tajā savainotos un mirstošos dzīvniekus. Cērčilam kļuva nelabi no šīs smirdoņas, un viņš kā murgā rāpās laukā no bedres. Pusceļā viņš atcerējās Bondela somu. Tā bija ievēlusies bedrē līdz ar viņu; siksnas acīmredzot bija satrūkušas, un Cērčils bija pavisam aizmirsis somu. Vajadzēja līst atpakaļ dvakojošajā kapā un pusstundu tupus rāpus taustoties meklēt ceļa somu. Pirms Cērčils atrada to, viņš saskaitīja septiņpadsmit nosprāgušus zirgus (vēl viens bija dzīvs, to viņš nošāva ar revolveri). Atskatoties pagātnē, kur viņš daudzkārt bija parādījis drosmi un guvis panākumus, Cērčils nešaubīgi paziņoja sev, ka šī atgriešanās pēc ceļa somas bijusi visvaronīgākā rīcība viņa mūžā. Tik varonīga, ka pirms izrāpšanās no bedres viņš divas reizes gandrīz vai zaudēja samaņu.

Kad beidzot viņš bija sasniedzis pakāpienus un atstājis aiz muguras stāvo Cilkuta nogāzi, ceļš kļuva vieglāks. Nevar teikt, ka sevišķi viegls pat labākajos posmos, tomēr tā bija gluži ciešama taka, pa kuru viņš būtu varējis iet raitā solī, ja nebūtu pagalam noguris, ja viņam būtu laterna, ar ko apgaismot ceļu, un ja nebūtu Bondela somas. Cērčila pašreizējā nožēlojamā stāvoklī tā bija, kā saka, pēdējais piliens. Viņam labi ja pietika spēka panest pašam sevi, un šis papildu svars gāza viņu zemē gandrīz katru reizi, kad viņš paslīdēja vai paklupa. Bet, kad izdevās noturēties kājās, kaut kur no tumsas pastiepās zari, ieķērās uz muguras uzmestajā somā un rāva Cēr- čilu atpakaļ.

Pamazām Cērčilam radās pārliecība, ka vainīga būs tieši šī soma, ja viņš aizlaidīs prom „Atēnieti“.