īstenībā viņa apziņā palika tikai divi priekšmeti — Bondela ceļa soma un tvaikonis. Viņš domāja tikai par šiem diviem priekšmetiem, un nezin kāpēc tie kļuva nešķirami no kaut kādas skarbas misijas, kuras dēļ viņš gadu simtiem bija ceļojis un lējis sviedrus. Viņš gāja un cīnījās kā sapnī. Sā sapņa daļa bija arī viņa ierašanās Aitu nometnē. Viņš iestreipuļoja bārā, atbrīvoja plecus no siksnām un lika somu zemē. Taču tā izšļuka viņam no pirkstiem un nokrita uz grīdas ar smagu būkšķi, ko ievēroja divi vīrieši, kuri gatavojās iet prom. Cērčils izdzēra glāzi viskija, piekodināja, lai bāra saimnieks pamodina viņu pēc desmit minūtēm, un apsēdās-, uzlicis kājas uz somas un nolaidis galvu uz ceļiem.

Cērčila izvārdzinātais ķermenis bija tā sastindzis, ka tad, kad viņu pamodināja, bija vajadzīgas vēl desmit minūtes un vēl viena glāze viskija, lai viņš spētu iztaisnot locekļus un izstaipīt muskuļus.

— Ei, uz kurieni tad tu? — bāra saimnieks uzsauca un, iznācis Cērčilam līdzi, tumsā uzveda viņu uz Kanjon- sitijas ceļa. Acumirklīgs nojautas uzliesmojums iedrošināja Cērčilu, ka virziens ir pareizs, un viņš joprojām kā sapnī klunčoja pa taku cauri aizai. Viņš nezināja, kas viņu brīdinājis, bet, nosoļojis, šķiet, vairākus gadsimtus, Cērčils nomanīja briesmas un izvilka revolveri. Aizvien vēl kā sapnī viņš ieraudzīja, ka uz takas iznāk divi vīrieši, un izdzirda, ka viņam liek apstāties. Viņa revolveris izšāva četras reizes, un viņš ieraudzīja svešinieku revolveru zibšņus un izdzirda to šāvienus. Turklāt viņš saprata, ka ir ievainots gurnā. Viņš redzēja vienu no vīriešiem pakrītam, un, kad otrs pieskrēja klāt, Cērčils iesita viņam ar smago revolveri tieši pa seju. Pēc tam viņš pagriezās un metās skriet. Drīz viņš atguvās no sava sapņa un atklāja, ka klibodams diebj pa taku. Vispirms viņam ienāca prātā ceļa soma. Tā vēl bija uz muguras. Cērčils domāja, ka tas viss viņam rādījies sapņos, kamēr sāka meklēt revolveri un pārliecinājās, ka ierocis ir pazudis. Pēc tam viņš sajuta asas sāpes gurnā un aptaustīja sevi: roka kļuva silta no asinīm. Ievainojums nebija bīstams, un tomēr tas bija ievainojums. Tad Cērčils atmodās pilnīgi un smagi skrēja uz Kanjonsitiju.