Pie Krātera ezera karavāna iegriezās nometnē, bet Cērčils, uzsviedis ceļa somu mugurā, sāka pa piegāzi kāpt augšup uz pāreju. Uz šīs kraujās nokalnes viņš pirmo reizi sajuta, cik noguris ir. Viņš līda četrrāpus kā krabis, tikko spēdams kustināt smagos locekļus. Katru reizi, kad vajadzēja pacelt kāju, viņam bija mokoši jāsasprindzina griba. Cērčilam sāka rādīties, ka viņam kājās ir smagi svina zābaki kā ūdenslīdējam, un viņš tik tikko apspieda vēlēšanos pieliekties un aptaustīt svinu. Kas attiecas uz Bondela somu, tad likās neizprotami, kā četrdesmit mārciņas var svērt tik daudz. Ceļa soma lieca viņu pie zemes kā kalns, un Cērčils nespēja aptvert, kā tas varēja būt, ka pirms gada viņš bija veicis šo pašu pāreju ar simt piecdesmit mārciņu smagu nesamo uz muguras. Ja toreiz viņš bija stiepis simt piecdesmit mārciņas, tad Bondela ceļa soma droši vien sver piecsimt mārciņas.
Sākot kāpienu aiz Krātera ezera, vajadzēja iet pāri nelielam ledājam. Taka te bija labi saredzama. Bet augstāk, aiz ledāja, kas bija arī mežu joslas robeža, nebija nekā cita kā vienīgi kailu klinšu un milzīgu akmeņu haoss. Tumsā taka nebija saskatāma, un Cērčils taustījās uz priekšu, nopūlēdamies trīsreiz vairāk nekā parasti. Sniega vētrai gaudojot, viņš sasniedza pāreju un laimīgā kārtā uzskrēja virsū mazai pamestai teltij, kurā tūlīt ielīda. Tur viņš atrada un rīšus aprija dažus vecus, sažuvušus kartupeļus un sešas jēlas olas.
Kad sniegs un vējš pierima, Cērčils sāka gandrīz ne- iespejamu kāpienu lejup.