Tur viņš atrada cilvēku ar zirgiem un furgonu; šis cilvēks par divdesmit dolāriem izkāpa no gultas un iejūdza zirgus. Cērčils ierausās furgonā un aizmiga uz sola, nenoņēmis ceļa somu no muguras. Furgons rībēdams kratījās pa nolijušajiem akmeņiem lejup pa Daijas ieleju, bet Cērčils uztrūkās tikai tad, kad riteņi atsitās pret visaugstākajiem akmeņiem. Ja viņu pasvieda zemāk par pēdu virs sola, tas viņu netraucēja. Ceļa pēdējā jūdze bija gluda, un Cērčils gulēja kā nosists.

Kad viņi agri no rīta sasniedza ceļa mērķi, vedējs nežēlīgi sapurināja pasažieri un iekliedza viņam ausī, ka „Atēnietis“ ir aizgājis. Cērčils truli blenza uz tukšo ostu.

— Rau, pie Skagvejas redzami dūmi, — teica vedējs.

Cērčilam bija aiztūkušas acis, un viņš tik tālu nevarēja saredzēt, taču viņš sacīja:

— Tas ir „Atēnietis“. Sadabūjiet man laivu.

Vedējs bija izpalīdzīgs vīrs un sameklēja vieglu laiviņu un cilvēku, kas par desmit dolāriem — samaksāt vajadzēja iepriekš — bija ar mieru sēsties airos. Cērčils samaksāja, un viņam palīdzēja iekāpt laivā. Pats viņš to vairs nespēja izdarīt. Līdz Skagvejai bija sešas jūdzes, un viņam radās svētlaimīga doma visu šo ceļa gabalu nogulēt. Taču svešais neprata airēt, un Cērčils pats vēl vairākus gadsimtus cilāja airus. Nekad agrāk sešas jūdzes nebija likušās tik garas un mokošas. Neliels, bet spirgts vējiņš pūta pretī un dzina laiviņu atpakaļ. Cērčilam kuņģī sakāpa nelabums, viņš jutās gaudens un stīvs. Viņš pavēlēja, lai līdzbraucējs paņem trauku un iešļāc viņam sejā sāļo ūdeni.

Kad viņi piebrauca pie „Atēnieša“, enkurs jau bija pacelts, bet Cērčils zaudējis pēdējās spēka paliekas.

— Apturiet! Apturiet! — viņš aizsmakušā balsī kliedza.