Deviņas reizes «W. H. Willis» mēģināja ar savu salāpīto mašīnu pārvarēt Piecu Pirkstu krāces, bet, kad tas izdevās, izrādījās, ka kuģelis ir aizkavējies par četrām die- nāra salīdzinājumā ar diezgan aptuveno sarakstu. Tad pacēlās jautājums, vai tvaikonis «Flora» gaidīs viņus augšpus Kastes aizas. Upes posms starp Kastes aizu un Baltā Zirga krācēm nebija kuģojams, un pasažieri šeit apgāja krāces, lai pārsēstos no viena tvaikoņa otrā. Telefona šajā apgabalā nebija, tādējādi nebija arī iespējams brīdināt «Floru», ka «Willis» pienāks četras dienas vēlāk, nekā bija domāts.

Kad «W. H. Wīllis» sasniedza Baltā Zirga krāces, kļuva zināms, ka «Flora» gaidījusi trīs dienas ilgāk par norunāto laiku un aizgājusi tikai pirms dažām stundām. Tāpat kļuva zināms, ka tā stāvēs pie Tegišas posteņa līdz svētdienai pulksten deviņiem 110 rīta. Patlaban bija sestdiena un pulkstenis rādīja četri. Visi pasažieri salasījās kopā. Uz klāja atradās liela kanādiešu kanoe, kas bija domāta policijas postenim pie ietekas Beneta ezerā. Pasažieri bija ar mieru uzņemties atbildību par kanoe un nogādāt to, kur vajag. Pēc tam sāka uzaicināt brīvprātīgos. Lai panāktu «Floru», nolēma izvēlēties divus. Tūlīt pieteicās pārdesmit gribētāju. Viņu vidū bija arī Cērčils: tāds nu reiz bija šā cilvēka raksturs, ka viņš pieteicās brīvprātīgajos, iepriekš nepadomājis par Bondela ceļa somu. To atminējies, Cērčils cerēja, ka viņu neiznaudzī- sies, taču cilvēks, kas bija kļuvis slavens kā koledžas fut- bolkomandas kapteinis, atlētu kluba prezidents un Jukonas suņu dzinējs un skolotājs un turklāt lepojās ar tādiem pleciem kā viņam, nevarēja cerēt, ka izvairīsies no goda tikt izraudzītam. Uzdevumu veikt uzticēja viņam un milzīgajam vācietim Nikam Antonsenam.

Kamēr pasažieru pūlis ar skubu stiepa uz saviem pleciem kanoe, Cērčils ieskrēja kajītē. Viņš izgāza visu, kas bija maisā, uz grīdas un paķēra ceļa somu, gribēdams iedot to kaimiņam, lai uzglabā. Tad Cērčils atskārtās, ka tā nav viņa ceļa soma un ka viņam nav tiesību izlaist to no rokām. Tāpēc viņš ar visu somu metās skriet pa krastu, pārlikdams to no vienas rokas otrā un prātodams, vai tikai īstenībā nesamais nesver vairāk par četrdesmit mārciņām.