Puspiecos pēc pusdienas abi vīri devās ceļā. Trīsdesmit jūdžu upes straume bija tik spēcīga, ka tikai retumis viņiem vajadzēja ķerties pie airiem. Viņi gāja gar malu ar virvi uz pleca, klupdami uz akmeņiem, lauzdamies cauri pamežam, šad tad paslīdēdami un ieveldamies upē, nereti brizdami līdz ceļiem un jostas vietai pa ūdeni, bet, kad priekšā pagadījās kāda nepārvarama krauja, viņi sēdās kanoe, tvēra airus un sparīgi īrās uz pretējo krastu, kamēr straume aiznesa sāņus, un tad atkal vajadzēja jūgties virvē. Tas bija nogurdinošs darbs. Antonsens pūlējās, kā jau milzim piedien, bez kurnēšanas un neatlaidīgi, bet ar varenu augumu un nelokāmu gribu apveltītais Cērčils viņu galīgi nokausēja. Viņi ne reizi neapstājās, lai atvilktu elpu. Viņi gāja un gāja uz priekšu un tikai uz priekšu. Pretī pūta dzeļošs vējš, sala rokas, un laiku pa laikam viņiem vajadzēja tās dauzīt vienu pret otru, lai sastingušajos pirkstos atkal sāktu ritēt asinis.

Kad iestājās nakts, viņiem vajadzēja paļauties uz laimīgu gadījumu. Viņi vairākkārt bija spiesti piestāt krastā, kur cilvēks nebija spēris kāju, un līst pa neredzamiem brikšņiem, saplēšot drēbes lupatu lēveros. Abi bija sa- skrāpējušies un asiņaini. Reizes desmit irdamies no viena krasta uz otru, viņi uzskrēja virsū siekstām un apgāzās. Kad tas notika pirmo reizi, Cērčils ienira un trīs pēdu dziļumā mēģināja sameklēt ceļa somu. Pagāja pusstunda, līdz izdevās to atrast, un pēc tam Cērčils piesēja somu pie kanoe. Kamēr kanoe turējās uz ūdens, ceļa soma bija drošībā. Antonsens ņirgājās par somu, bet uz rīta pusi sāka to lādēt, taču Cērčils nepagodināja viņu ar paskaidrojumiem.

Kavēkļu un neveiksmju bija bez sava gala. Kādā upes likumā, lair mutuļoja varenas krāces, viņi zaudēja divas stundas, atkal un atkal mēģinādami pārvarēt straumi, un laiva divas reizes apgāzās.