Sajā vietā abos krastos no dzelmes laukā slējās stāvas klintis, un tām garām tikt viņi nevarēja, nedz velkot kanoe, nedz stumjoties ar kārti, bet stāties pretī straumei ar airiem te nekādi nebija iespējams. Viņi likās airos ar tādu spēku, ka šķita — sirds izlēks no krūtīm aiz piepūles, un tomēr upe viņus pieveica un nesa atpakaļ. Galu galā viņiem palīdzēja nejaušība. Vietā, kur upe bija visstraujākā, viņi cieta kārtējo neveiksmi, untumainie ūdeņi izrāva Cērčilam no rokām airi un trieca kanoe pret klinti. Cērčils uz labu laimi lēca un ielēca aizā. Ar vienu roku pieķēries pie klints, viņš ar.otru turēja grimstošo kanoe, kamēr Antonsens izķepurojās no ūdens. Pēc tam viņi izvilka laivu malā un atpūtās. No šīs ārkārtīgi bīstamās vietas dodamies ceļā ar svaigiem spēkiem, viņi pārvarēja krāces. Viņi piestāja krastā mazliet augstak, nekavējoties izkapa malā un, vilkdami kanoe virvē, lauzās cauri krūmiem.

Kad atausa diena, viņi vēl bija tālu no Tegišas posteņa. Svētdien deviņos no rīta viņi izdzirdēja «Floras» atvadu sirēnu. Bet, kad pulksten desmitos sasniedza posteni, viņi tālu dienvidos ieraudzīja tikai aizejošā tvaikoņa dūmus. Kapteinis Džonss no jātnieku policijas nekad nebija uzņēmis un mielojis tik nomocījušos skrandaiņus, un vēlāk viņš apgalvoja, ka savu mūžu neesot redzējis cilvēkus, kuri ēduši ar tik briesmīgu apetīti. Paēduši viņi nolikās turpat pie plīts un aizmiga, nenovilkuši slapjās skar- balas. Pēc divām stundām Cērčils piecēlās, aiznesa uz kanoe Bondela ceļa somu, kas bija noderējusi viņam par spilvenu, uzbukņīja augšā Antonsenu — un viņi turpināja dzīties pakaļ «Florai».

— Diezin kas var atgadīties — var salūzt mašīna vai vēl kas, — Cērčils atbildēja kapteinim Džonsam, kad tas mēģināja viņu atrunāt. — Man jānoķer tvaikonis un jāaizsūta atpakaļ pēc puišiem.

Tegišas ezeru bija sakūlis baltās putās rudenīgi stiprs pretvējš.