Laivai virsū triecās augsti viļņi, tā ka viens no braucējiem bija spiests smelt laukā ūdeni, bet otrs rīkojās ar airiem. Tikt uz priekšu nebija iespējams. Seklākā vietā viņi pieīrās pie krasta, izkāpa no kanoe, viens ķērās pie virves, bet otrs stūma laivu… Viņi cīnījās ar vēju, līdz viduklim, bieži pat līdz kaklam brizdami pa ledaino ūdeni; nereti lielie, krēpjainie viļņi aizvēlās pāri galvai. Viņi nepazina nedz atpūtu, nedz īsu atelpu šajā bezcerīgajā, nogurdinošajā cīņā. Sajā naktī pie iztekas no Tegišas ezera sniega vētrā viņi panāca «Floru». Antonsens nokrita uz klāja un turpat arī sāka krākt. Cērčils izskatījās briesmīgs. Apģērbs tikko turējās uz pleciem. Seja pēc divdesmit četru stundu ilgās piepūles bija apsaldēta un pietūkuši, bet rokas tā sapampušas, ka pirkstus nevarēja savilkt dūrēs. Kājas sāpēja, stāvēt bija gatavās mocības.

«Floras» kapteinis negribēja doties atpakaļ uz Balto Zirgu. Cērčils bija neatlaidīgs un uzstājīgs, bet kapteinis tiepās. Visbeidzot viņš paziņoja, ka ar to nekas nebūšot līdzēts, ja «Flora arī brauktu atpakaļ, tāpēc ka „Atēnietim“ — vienīgajam okeāna tvaikonim Daijā esot jāatiet otrdien no rīta un „Flora“ nepagūšot aizbraukt līdz

Baltajam Zirgam, uzņemt tur iestrēgušos ceļiniekus un atgriezties pirms tvaikoņa atiešanas.

— Kad „Atēnietis“ atiet? — Cērčils jautāja.

— Otrdien septiņos no rīta.

— Labi, — Cērčils teica, ar kāju bungodams krācošajam Antonsenam pa ribām, lai uzmodinātu viņu. — Brauciet atpakaļ uz Balto Zirgu! Mēs dosimies uz priekšu un aizturēsim „Atēnieti“.

No miega apstulbušais Antonsens nebija vēl lāgā attapies, kad tika iegrūsts kanoe, un neaptvēra, kas noticis, kamēr viņu neapšļāca milzīgs ledains vilnis un Cērčils tumsā neuzbrēca:

— Vai tad tu vairs neproti airēt? Gribi, lai mēs noejam dibenā?

Rītausmā viņi bija pie Aļņu pārejas, vējš sāka pierimt, bet Antonsens vairs nejaudāja cilāt airus. Kādā klusā vietā Cērčils izvilka kanoe krastā — un viņi nolikās pagulēt.