Viņš salieca un pabāza zem galvas roku, lai ik pēc piecām minūtēm tā notirptu un sāpes viņu pamodinātu; tad viņš paskatījās pulkstenī un pabāza zem galvas otru roku. Pēc divām stundām Cērčils uzbuksnīja Anton- senu — un viņi devās tālāk. Trīsdesmit jūdžu garais Be- neta ezers bija rāms kā dzirnavu dīķis, bet pusceļā uz- brāza dienvidu vējš un sakūla ūdeni putās. Stundām ilgi viņi cīnījās tāpat kā uz Tegišas ezera, vilkdami un stumdami kanoe līdz jostas vietai un kaklam ledainajos viļņos, kas reizumis aizšņāca viņiem pār galvu, kamēr labsirdīgais milzis bija galīgi nokausēts. Cērčils dzina viņu bez žēlastības, bet, kad Antonsens pagāja uz priekšu un gandrīz vai noslīka trīs pēdas dziļā ūdenī, Cērčils ievilka viņu kanoe. Viņš turpināja cīņu viens un sasniedza policijas posteni pie ietekas Beneta ezerā ap pusdienas laiku. Viņš mēģināja izdabūt Antonsenu laukā no kanoe, taču no tā nekas neiznāca. Viņš ieklausījās pārgurušā biedra smagajā elpā un apskauda viņu, iedomājoties, cik daudz viņam pašam vēl būs jāpārcieš. Antonsens varēja gulēt un atpūsties, bet viņam, lai nenokavētu, vajadzēja uzkāpt augstajā Cilkutā un noiet lejā līdz jūrai. īstās grūtības vēl bija priekšā, un Cērčils gandrīz vai nožēloja, ka viņa ķermenī ir tik daudz spēka, tāpēc ka šā spēka dēj viņa ķermenim bija sagaidāmas mocības.

Cērčils izvilka kanoe krastā, paķēra Bondela ceļa somu un klibodams sīkā riksī steidzās uz policijas posteni.

— Tur lejā ir kanoe no Dausonas, tā domāta jums, — viņš nobēra virsniekam, kas bija atvēris viņam durvis. — Un kanoe guļ pusdzīvs cilvēks. Nekā bīstama nav, vienkārši zaudējis spēkus. Parūpējieties par viņu! Man jāsteidzas. Uz redzēšanos! Gribu noķert „Atēnieti“.

Beneta ezeru no Lindermana ezera šķir jūdzi plata zemes strēle, un pēdējos vārdus Cērčils izmeta pār plecu, jau skriedams tālāk. Skriešana sagādāja sāpes, bet viņš sakoda zobus un traucās uz priekšu, gandrīz aizmirsis sāpes, tik ļoti viņš ienīda ceļa somu.