Aizkļuvis līdz zemes strēles galam, Cērčils par dolāru nopirka vecas siksnas un uzsēja somu sev mugurā. Turpat viņš noīrēja barkasu, kas četros pēc pusdienas nogādāja viņu līdz sešas jūdzes attālajam Lindermana ezera augšējam galam. „Atēnietim“ bija jāiziet no Daijas nākamajā dienā septiņos no rīta. Līdz Daijai bija divdesmit septiņas jūdzes, un viņa priekšā slējās Čilkuts. Cērčils apsēdās, lai sakārtotu apavus pirms garā kāpiena, un pamodās. Viņš aizmiga, līdzko bija apsēdies, kaut gan nogulēja ne ilgāk par trīsdesmit sekundēm. Viņš_ baidījās, ka nākamreiz var nogulēt ilgāk, tāpēc beidza kārtot apavus, jau stāvot kājās. Un pat tad viņš sajuta nepārvaramu vājumu. Uz īsu brīdi Cērčils zaudēja samaņu; sapratis to tad, kad slābais ķermenis jau ļima, viņš saņēmās, ar krampjainu kustību sasprindzināja muskuļus un noturējās kājās. Pēc straujās atgriešanās no nemaņas Cērčilu pārņēma nelabums un drebuļi. Viņš velēja ar dūri sev pa galvu, lai iedzītu nogurušajās smadzenēs mundrumu.
Džeka Bērnsa nastu nesēju karavāna tukšā nāca atpakaļ uz Krātera ezeru — un Cērčilam piedāvāja jāt ar mūli. Bērnss gribēja ceļa somu uzlikt mugurā citam dzīvniekam, bet Cērčils paturēja somu pie sevis un atbalstīja to uz seglu loka. Tomēr viņam mācās virsū snaudiens, un soma ietiepīgi slīdēja vai nu uz vienu, vai otru pusi, un Cērčils katru reizi satraukts pamodās. Kad bija sācis krēslot, mūlis uzgrūdās kādam zaram — un Cērčilam pārplēsa vaigu. Lai mērs būtu pilns, mūlis pazaudēja ceļu un paklupa, nosviezdams Jātnieku un somu uz akmeņiem.